Jānis Jēkabsons | www.jekabsons.com

Pagalma godīgums

Pusaudža gados es gandrīz katru dienu spēlēju futbolu pagalma laukumā, ko drīzāk varētu dēvēt par nolīdzinātu kartupeļu lauku, jo zaļas zālēs esamība bija lieka greznība. Viss bija brutāli vienkārši. Ja tu sūdīgi spēlēji, tevi izsauca pēdējo. Ja biji labs, divi random izvēlēti kapteiņi cīnījās, lai dabūtu tevi savā komandā pie pirmajām izvēlēm. Iepriekšējo dienu spēles noteica tavu šodienas pagalma drafta numuru. Tā bija realitāte bez filtriem un mākslīgi radītām vai stratēģiski piekarinātām birkām.

Šķiet, ka šobrīd esam laikmetā, kurā šis “pagalma godīgums” ir zudis. Nesen lasīju Tobias van Schneider blogu par to, kur palikuši mūsu dizaina varoņi. Kāpēc mēs fanojam par tukšiem satura radītājiem, nevis meistariem ar reālu portfolio. /Piezīme sev: sakārtot portfolio sadaļu/ Mani aizķēra viena frāze, kas kļuva par dzirksteli šim ierakstam un pārdomām: 

Every choice is a confession

Mūsu izvēle izlikties vai radīt tukšu troksni šodien ir apbrīnojama. Kaut kur uzpeldēja Kagi tulkotājs, kas pārvērš (tulko) normālu tekstu LinkedIn valodā.

It kā smieklīgi, bet vienlaikus tas ir precīzs un skumjš mūsu spogulis, kurā slēpjamies aiz korporatīvā žargona.

Hantelēm un tukšai papīra lapai ir vienalga par tavu LinkedIn profilu

Fiziskā pasaule necieš melus. Manā ikdienā šis patiesības mirklis ir treniņi sporta zālē. Tu vari mēģināt deadliftā ar sakostiem zobiem pacelt svaru, kas ir tev neuzvarams, izlikdamies, ka tev ir viegli. Bet svaru stienim ir pilnīgi vienalga par tavu reputāciju ārpus zāles. Kad esi ceturtajā piegājienā, iekšas deg un kājas vairs neklausa, maska krīt. Parādās īstais tu – noguris, bez filtriem un patiess.

Savā profesionālajā ikdienā man šāda vieta bez maskām ir mana klade. Es šobrīd tuvojos savam pirmajam, pilnībā aizpildītajam bullet journal. Kādreiz, kā jau visi, domāju, ka varētu kādreiz tālā nākotnē pēc 1) bāra izveides 2) “uzrakstīt grāmatu”. Bullet journal ir mans solis tam tuvāk – aizpildītas gandrīz 200 lapaspuses.

Lielākā mācība, pāršķirot šīs lapas, ir atziņa, ka gaume un kārtība rodas tikai procesā. Sākumā es mēģināju pildīt kladi pēc bulletjournal.com ieteikumiem un pamācībām. Nesagāja. Es to pametu un atsāku pēc vairāk kā gadu ilgas pauzes, jo sapratu, ka man bullet journal jāaizpilda pa savam. Tas ir kā ar Notion veidnēm, kad būvē kādu iedomātu dizaina sistēmu – internets ir pilns ar tām, bet, tiklīdz ieliec to savā datorā, saproti, ka viss tāpat ir jāpielāgo tieši tev. Kas der visiem, neder nekam.

Manai kladei ir tikai viens dzelžains noteikums, kas jāaizpilda: dienas habit tracker tabula un viens teikums, kas raksturo dienu. Tikai viena atvēlēta rindiņa teikumam liek man savākties un iekļauties rāmī. Bet tālāk seko brīvās lapas. Tur nonāk viss, kas attiecīgajā mirklī ir “sajūtās”. Koncertu uzlīmes. Nogriezta birka no mugursomas, ko sieva uzdāvināja Ziemassvētkos vai izprintēti tutoriāļi un moodboards.

Snowborda nobraucienos saburzīta un sadilusi slēpošanas trašu karte no kalniem. Vai minimālas skices no ceļojuma pa Sicīliju. Mājās pierakstus parasti veicu, kad fonā ir Premier League futbola spēles vai klausoties mūziku. #nekadklusumā

Keri Smith savā grāmatā Wreck This Journal raksta:

This object does not exist without you. You will determine its shape, its purpose, its ultimate value.

Bullet journal lapaspusēs nav sekotāju un nav “Patīk” pogu. Un kļūdas ir obligātas.

Pintiķi galdnieka skabūzī

Vēlme visu darīt pa savam man ir no bērnības. 90. gadu trilleri normalizēja ieročus, un, kā jau vairums mazo puiku, gribēju būt filmās redzētais varonis ar armijas ieroču arsenālu. Vecākiem nebija naudas plastmasas pistolēm no veikala. Tās, protams, izskatījās wow, bet tās visas bija vienādas. Tāpēc es laukos šķūnī no dēļu atgriezumiem zāģēju pats savus ieročus. Zāģējot es trenēju pacietību un piešāvu roku darbarīkiem.

Tieši šis pats princips šodien baro manu reālo darbu. Mana grafikas dizainera dzīve sastāv no divām pasaulēm – dizaina studijas BASELINE un manas research and development (R&D) platformas OVERRATED, kas ir mana mūsdienu “koka pistole” un bullet journal digitālā formātā. Tas ir haoss, kas laika gaitā var pārtapt komerciālā uzdevumā un rezultēties reālā projektā. Piemēram, kādam klientam prezentācijai es saliku grungy un noisy fona tekstūras kopā ar hologrāfiskām uzlīmēm. Projektu vadītājam tas šķita too much, bet klientam iepatikās, un noteiktu periodu mēs klienta zīmola identitāti un komunikāciju veidojām šajā “salauztajā” un it kā pretrunīgajā stilistikā.

Mani definē mana rīcība

Te mēs atgriežamies pie stāsta par pagalma futbolu. Nepietiek vienā spēlē “izšaut”. Tev katru vakaru ir jāperformē, lai saglabātu augstu drafta numuru rītdienas spēlei. Ja klientiem nepierādīsi ar rezultātu, ka spēj izstrādāt programmētus HTML5 animētos banerus pēc GDN specifikācijas vai uzbūvēt mājaslapu, viņi tev vienmēr prasīs tikai bukletu maketus. Šo lieliski ilustrēja Malika Favre The Studio sesijā:

Pāršķirot savu bullet journal, pamanīju, ka 10. janvārī biju ierakstījis frāzi no seriāla The Morning Show: “We are our actions.” Šī doma saslēdzas ar to, ka katra izvēle ir atzīšanās. Mūs nedefinē mūsu asprātīgie apraksti sociālajos tīklos. Mēs esam tas, ko mēs reāli izdarām. Vai arī neizdarām. Man patīk, cik precīzi šo domu ir definējis Henry Rollins no punk grupas Black Flag:

DO IT or DON’T.
It’s amazing how many things in life are that easy.

Vai tu izvēlies patērēt troksni, vai arī izvēlies apsēsties pie galda, atvērt kladi un izdarīt reālu darbu. Nozīme ir tikai tam, ko tu parādi laukumā.