Jānis Jēkabsons | www.jekabsons.com

Pēcsvētku e-pastu spams

Ir 5. janvāra agrs rīts pēc divu nedēļu Ziemassvētku un Jaunā gada atvaļinājuma.

Pagaidām vēl tukšs birojs. Esmu ieradies pirmais. Manam galdam pretī ir bēdīga novītusi egle, taču iekārtie rotājumi spītīgi ieķērušies skujās un nekrīt uz grīdas.

Fonā skan Organic Jazz Hop with Analog Souls pleiliste ar The Roots, Nujabes, Tom Misch un līdzīgiem.

Es sēžu pie atvērta MacBook un skatos uz svētku periodā iekrāto nelasīto e-pastu čupu. Mani ļoti kairina Unread sarkanie ikonu paziņojumi, tāpēc tos esmu atslēdzis mierīgākai dzīvei. Bet tas nenozīmē, ka es neturu savu iesūtni kārtīgu – dzēšu lieko, škiroju prioritāros un atbildu uz svarīgajiem.

Un šīs divas nedēļas es patiešām biju “atslēdzies”. Lielu daļu atvaļinājuma nodzīvoju Night City, spēlējot Cyberpunk 2077, bezrūpīgi nobīdot visu plānoto uz To Do sarakstu, bet reāli NEKO NEDAROT.

Aizdomājos par manas sievas jautājumu: “Kad pēdējo reizi esi šādi atpūties divas nedēļas? Nu tā, ka neesi uzņēmies haltūras, saplānojis braucienus vai citus noteikti izdarāmos darbus?” Es tiešām neatceros – varbūt kādas pāris dienas ir bijušas pēdējos 20 gados. Bet tik ilgs un nepārtraukts posms – patiesi neatceros.

Ok, nedaudz meloju, pēdējās atvaļinājuma dienās sāku skicēt aPēdājs jauno merch, bet tas bija tāds patīkams un lēns ievads plānotajos 2026. gada darbos.

Ieslīdu dziļāk biroja krēslā un pārskatu nelasītos e-pastus. Lai gan uzturu visus savus e-pastus brīvus un “tīrus” no liekiem subscription, tāpat atkal esmu pamanījies tikt pie mēstuļu lavīnas ar atlaidēm un piedāvājumiem, ko pa taisno sūtīt uz miskasti.

Patiesībā vienīgais e-pasts, ko gaidu un meklēju spam jūklī ir jaunā gadžeta piegādes statusa atjauninājums. Kaut kur starp noliktavu Vācijā un BASELINE biroju ir mans jaunais TourBox kontrolieris, ko pasūtīju Ziemassvētku brīvdienās.

Es nezinu kāpēc, bet šī gaidīšana man atgādināja laikus, kad bija jāgaida vesela nedēļa, lai noskatītos kārtējo iemīļotā seriāla sēriju. Tā bija gandrīz vai ceremonija. Gaidīšana piešķīra vērtību. Nesen es noskatījos visas Sopranos seriāla sezonas pāris nedēļās. Skatījos, kad gribēju un cik daudz gribēju. Tas pats noticis ar komunikāciju. Kādreiz vēstules ceļoja dienas, pat nedēļas. Tagad viss notiek uzreiz. Mēs dzīvojam “tagad un uzreiz” laikmetā bez pacietības. Mēs esam pieraduši visu saņemt nekavējoties, un tādēļ esam sākuši nenovērtēt procesu.

Tātad piebremzēšu un izbaudīšu mēstuļu dzēšanas procesu.

Starp drazām ir trīs vēstules, kas netiek dzēstas – tātad paliek “inbox” pārlasīšanai: Tobias van Schneider, Austin Kleon un James Martin. Kāpēc? Jo viņi ir daži no maniem ilggadējiem subscription, kuru ziņām esmu pierakstījies apzināti un kuri gandrīz nepiesārņo e-pastu ar piedāvājumiem.

Pagājušā gada sākumā es rakstīju par skarbi godīgu skatienu spogulī un instrumentiem pašizaugsmei, aicinot uzdot sev neērtus jautājumus. Bet ar jautājumiem vien nepietiek. Jautājumi ir tikai diagnostika.

Spēlē Cyberpunk 2077, ja tava sistēma netiek līdzi, tu nevari vienkārši cerēt uz labāku rītdienu. Tev ir jādodas pie Ripperdoc. Tev ir jāizmanto savāktie komponenti (crafting components), lai nomainītu vecos implantus pret augstāka līmeņa cyberware, palielinātu RAM un iegūtu jaudīgākus quickhacks. Tieši to es daru tagad un pārrakstu savu 2026. gada operētājsistēmu.

Ko tas nozīmē cilvēkam? Mums (pagaidām) nav mikroshēmu, ko nomainīt. Bet mums ir sava “dzelžu” un “softa” hierarhija:

1. Dzelži (Hardware) = mans ķermenis. Ja “bioloģiskā mašīna” ir lēna (slikts miegs, vājš uzturs, kustību trūkums), nekāda produktivitātes aplikācija to neizglābs.
2. Iekārtas (Peripherals) = mani darba rīki. Mūsdienu standartiem atbilstošs dators, iPad, skiču klade, bullet journal, sakārtots galds. Es nomainu lēnus instrumentus pret ātriem, lai samazinātu input lag starp ideju galvā un rezultātu ekrānā.
3. Programmatūra (Software) = mani ieradumi un informācijas diēta. Cik daudz patērēju sociālos medijus un ziņas, kādus e-pastus lasu, kādu mūziku vai podkāstus klausos.

Tā nav filozofija. Es mainu vidi un darbības, lai mainītu rezultātu.

Sistēmas audits un piecu spaiņu teorija

Steven Bartlett (The Diary of a CEO) savā grāmatā min “Piecu spaiņu teoriju”.

Panākumu pamatā ir konkrēta secība:

1. Zināšanas
2. Prasmes
3. Tīklošana
4. Resursi
5. Reputācija.

Liela kļūda ir mēģināt apiet sistēmu. Ja tu dzenies pēc naudas (resursi) vai slavas (reputācija), izlaižot pirmos divus spaiņus, tu būvē uz smiltīm. Kāpēc? Jo, ja pazūd resursi un sekotāji, bez prasmēm tu esi nulles pozīcijā. Ja tev ir prasmes, tu vari būvēt no jauna, bet tu nevari atjaunot māju bez pamatiem.

Tāpēc 2026. gadā es veicu System Update un strādāju pie 1. un 2. spaiņa pildīšanas. Bet ar ko tieši es pildu šos spaiņus? Šeit man palīdz Tobias van Schneider un viņa dizaineru arhetipi.

Industrijā valda mīts par “The Visionary” – mākslinieku, kurš gaida mūzu. Tas nav par mani. Pēc Tobias van Schneider definīcijas es esmu tuvāk System Architect tipam: es nepaļaujos uz iedvesmas mirkļiem vai abstraktām vīzijām. Mans darbs ir pārvērst biznesa haosu skaidrā, funkcionējošā dizaina valodā. Es negaidu iedvesmu, es būvēju struktūras.

Lai to paveiktu, es izmantoju vēl vienu Bartleta principu – “Skill Stacking“ (prasmju kombinēšana). Es neesmu pasaules labākais dizaineris. Bet man ir unikāla kombinācija: ilggadēja grafikas dizaina pieredze, kas papildināta ar pamatzināšanām kodā un dziļu izpratni par tehniskajiem tipogrāfijas procesiem. Pievienojot datus, stratēģiju un kombinējot prasmes, es būvēju tiltus starp radošo vīziju un tehnisko izpildījumu.

Atsevišķi šīs prasmes varētu vērtēt – “ir ok“. Bet, kombinācijā tās padara mani par System Architect – grafikas dizaineri, kurš redz kopainu. Es ticu procesam, nevis maģijai.

Tobias van Schneider definētie dizaineru arhetipi

Sistēmas optimizācija: atbrīvošanās no liekā

James Martin (Made By James) to sauc par “Reputācijas ekonomiku“.

Vienādojums ir elementārs: reputācija = berze (+/-) iespēja.

Iedomājies savu reputāciju kā kausu. Katru reizi, kad klients nodomā “es nesaprotu, ko tu dari” vai “tas izklausās sarežģīti”, tavā kausā iekrīt akmens. Šie akmeņi ir berze.

Problēma: ja kauss ir pilns ar akmeņiem, tajā vienkārši vairs nav vietas . Tu vari mēģināt mest iekšā jaunas iespējas, bet tās atlec atpakaļ. Sistēmā ir pretestība. Jāatbrīvo vieta jaunām iespējām.

Daļa mārketinga guru iesaka palielināt Visibility – kliegt skaļāk un vairāk reklamēties. Bet, ja tavs kauss ir pilns ar problēmām, redzamība tās izgaismos vēl vairāk.

Mans lielākais akmens?
Klienta ilūzija, ka dizains ir ielāps biznesa problēmām.

Tā ir mana ikdienas “berze”. Klienti bieži gaida, ka jauns logo atrisinās pārdošanas problēmas vai skaista mājaslapa glābs sliktu produktu. Bet viņi aizmirst vienādojuma otru pusi – budžetu un stratēģiju, lai kāds to visu vispār ieraudzītu.

Tas ir tāpat kā atvērt ekskluzīvu veikalu. Tu vari ieguldīt milzu naudu burvīgā interjerā un noslīpētā iepakojumā. Bet, ja veikals atrodas strupceļā un tev nav mārketinga plāna, kā dabūt cilvēkus uz šo ielu – rezultāts ir nulle. Tavs vienīgais apmeklētājs būs apmaldījies kurjers.

Ja mēs ar klientu nesaprotamies šajā līmenī, sadarbība abiem būs mokoša. Dizains bez biznesa plāna ir tikai dārga dekorācija. Tāpēc es izņemu šo akmeni jau sākumā un atsaku projektiem, kas būvēti uz cerībām, nevis uz stratēģiju.

Stratēģis Julian Cole kādā rakstā reiz publicēja meme no seriāla Narcos, lai raksturotu līdzīgu situāciju:

Datu ievade: smags darbs atmaksājas

Mēs visi gribētu funkcionēt ar vienādu jaudu 24/7 un bonusā vēl ar Michelangelo Dāvida ķermeni bez disciplīnas un regulārām fiziskām aktivitātēm. Aiziet pie riperdoc un uztaisīt upgrades. Noskatīšos pāris YouTube video, nopirkšu kursus, pieteikšos izaicinājumam – tas ir labs starts, bet vajag disciplīnu turpināt. Diemžēl sporta zālē (līdzīgi kā ilgtermiņā biznesā) “shortcuts” nestrādā.

Tā kā mans tēvs kādreiz strādāja par sporta skolotāju, jau kopš bērnības fiziskās aktivitātes ģimenē bija norma. Atceros, ka skatījos ziemas olimpiskās spēles un iedevesmots kāpu uz distanču slēpēm. Tāpat arī pārskatījies dažādas asa sižeta filmas, iedomājos, ka, trenējoties karatē, kļūšu par Jean-Claude Van Damme. Bija arī citi jaudīgi tēli kā Sylvester Stallon, Dolph Lundgren dažādās filmās un lomās. Un, protams, Arnold Schwarzenegger, kurš nesa milzīgu baļķi uz pleca filmā Commando, joprojām bezmaksas dzīvo manā galvā. Lai gan tie bija tikai kino tēli, mācība pielipa: lai būtu spēcīgs, ir jāstrādā.

Šodien mans sports ir CrossTraining, kas ir MyFitness CrossFit analogs. Neieslīgšu detaļās, atšķirībās un aprakstos, bet mans starta punkts bija apļa treniņi Baltijas Fizoterapijā pirms vairāk kā desmit gadiem, kurus vadīja Artūrs Ivuškāns.

Tikai svaru zāle vai skriešana nekad tā īsti nav bijis mans sports. Šī brīža CrossTraining treniņos esmu atradis savu vietu – kur liela nozīme ir treneriem un arī regulārajiem grupu dalībniekiem. Tā kā esmu “bioloģiska mašīna”, mans prāts un spēja pieņemt lēmumus ir tieši atkarīga no ķermeņa stāvokļa, tāpēc bieži vien pastaiga vai treniņš dod jaudu strādāt efektīvāk.

Kā saka Mat Fraser: “Hard Work Pays Off“. Mani 100+ treniņi pagājušajā gadā nepretendē uz rekordiem, bet tas ir mans enkurs. Labāk regulāri un “pa īstam”, nekā viena “jaungada apņemšanās”, kas beidzas ar izdegšanu janvāra vidū. Regularitāte un disciplīna ir atslēga, lai uzturētu savu hardware labākājā darba kārtībā.

Sistēmas moduļi 2026

Projekti, kas darbinās manu sistēmu šogad, iedvesmojoties no Austin Kleon.

1. BASELINE: 
   Mēs būvējam sistēmas. Mūsu fokuss ir kārtība haosā, un mēs būvējam funkcionālus instrumentus.
2. PROJECT BASETIME.PRO: 
   Mūsu veidots produkts, ko plānojam testēt 2026. gada 1. ceturksnī . Tā “killer feature” ir funkciju neesamība – apzināti izgriežam visu bloatware, lai radītu pēc iespējas vienkāršotu rīku.
3. OVERRATED:
   Mana “smilšu kaste” un The Wanderer zona, kurā top merch, MI eksperimenti un kļūdas.
4. RĪKI:
   Joprojām Adobe paka un Procreate ir mana bāze, bet atvēlu laiku arī DaVinci Resolve un Affinity izpētei, lai saprastu, vai iekļaujas manā dienas ritmā un vajadzībās.

Secinājums

Es nemeklēju balvas, un es nedzenos pēc “viral” statusa. Mēs dzīvojam laikmetā, kur visi grib visu uzreiz, tāpēc es šogad prioretizēju disciplīnu, sistēmas un ilgtermiņa reputāciju .

P.S. Sistēmas restarts kalnos

Ja šis raksts liekas nedaudz “robains” vai nepabeigts – tā tam ir jābūt. Jo publish es nospiedu februāra otrajā pusē, lai gan rakstu iesāku janvāra sākumā. Dzīve ieviesa savas korekcijas – es pazudu kalnos.

Sniega dēlis, kalni un pilnīga atslēgšanās no tīkla bija labākais veids, kā restartēt sistēmu. Reizēm, lai sakārtotu galvu, ir nepieciešams fizisks attālums no ekrāniem. Tāpēc šis raksts netika “noslīpēts” līdz perfekcijai. Darbu apjoms pēc atgriešanās ir milzīgs, un es izvēlos piegādāt rezultātu klientiem, nevis pulēt savu bloga ierakstu. Better done than perfect.

P.P.S. Kāpēc “Visibility” ir enerģijas zaglis

Kamēr es biju offline, James Martin publicēja lielisku newsletter, kurā uzdeva jautājumu: “Kad pilna darba diena ar radošo darbu pārstāja būt pietiekama?”

Mūsdienās no radošajiem tiek gaidīts ne tikai izcils darbs, bet arī nemitīgs saturs sociālajos tīklos. Bet James norāda uz būtisku niansi – radošie cilvēki neizvairās no redzamības baiļu dēļ. Viņi to dara enerģijas dēļ.

Mani trīs secinājumi no viņa novērojumiem:

1) Redzamība bieži ir “net loss” (tīrais zaudējums). Mēs ieguldām enerģiju satura radīšanā, bet atpakaļ saņemam “hot takes” un kritiku no cilvēkiem, kuri nezina kontekstu, budžetu vai ierobežojumus. Tas nav dialogs, tas ir troksnis.

2) Mēs jau esam emocionāli izsmelti. Radošais darbs nav tikai “failu nodošana”. Mēs bieži esam klientu terapeiti, tulki un problēmu risinātāji. Kad dienas beigās enerģijas tvertne ir tukša, doma par “sevis mārketingu” nav iespēja, bet vēl viens pienākums.

3) Opt-out ir stratēģija, nevis slinkums. Izvēle nebūt skaļam visur nenozīmē, ka esi slinks. Tā ir enerģijas saglabāšana tam, kas tiešām ir svarīgs – kvalitatīvam darbam un reālai dzīvei.

Kā saka James: “Izvēlēties klusāku, apzinātāku ceļu bieži vien ir zīme, ka pievērs uzmanību, nevis tev to vajag.”